Kopš es biju jauns zēns, mani ir fascinējuši pāris Bībeles panti, kuri mani ne tika daudz mulsināja, cik izaicināja. Daži gudri cilvēki ir piedāvājuši garlaicīgus paskaidrojumus, kuri, pēc manām domām, ir vairāk apšaubāmi nekā noderīgi. Tomēr lai kā, mana pieredze kalpošanā ir palīdzējusi man tos ieraudzīt citā gaismā un saprast to patieso būtību.

Salamana Pamācībās 26:4-5 mēs lasām, “Neatbildi nejēgam pēc viņa nezināšanas, lai tu nekļūtu līdzīgs viņam, bet atbildi nejēgam pēc viņa nezināšanas, lai viņš neiedomātos sevi gudru esam.” (NKJV, mans uzsvērums).

Citu tulkojumu pārskats piekrīt šai pašai pamata idejai, tomēr es domāju, ka Septuagintu tulkojums vislabāk izceļ sasprindzinājumu, kas šķiet eksistē šajos pantos, “Neatbildi nejēgam...Tomēr atbildi nejēgam...”. Pretruna? Nē. Āķīga mīkla? Jā.

Saskaņā ar Ebreju tekstu, šo divu pavēļu gramatiskā struktūra un leksika ir pilnīgi identiskas, izņemot darbības vārda „atbildēt” uzskatāmo maiņu no pozitīvā uz negatīvo.

Kaut arī šis īpašais noliegums varētu būt ne tik spēcīgs kā “Tev nebūs”, tas joprojām nešķiet tāds, kas varētu mainīt sākotnējo nozīmi.

Tas izklausās, it kā autors būtu teicis, „ Lūdzu, neatbildi muļķīgam cilvēkam atbilstoši viņa muļķībai, jo citādi Tu neatšķiries no viņa. No otras puses Tev jāatbild muļķim atbilstoši viņa muļķībai, citādi viņš domās, ka viņam tiešām piemīt gudrība.”

Mums ir teiciens Savienotajās Valstīs (šeit to piemēroju vispārējai lasīšanai) , “Tu tiec nosodīts, ja Tu dari un Tu tiec nosodīts, ja Tu nedari!”.

Citiem vārdiem sakot, vienalga, ko Tu darītu, tu patiesībā nevari uzvarēt.”

Tas tiek parādīts šajos pantos, ka saistīšanās ar muļķiem rada, zināmā mērā, tādu kā „neviens neuzvar” situāciju.

Vārdi, kas ir saistīti ar „muļķi” Svētajos Rakstos ir lietoti ne mazums vien, aptuveni 175 reizes. No lietotajiem vārdiem lielākā daļa ir lietvārdi, norādot cilvēka identitāti.  

Nākošā visvairāk lietoto vārdu grupa ir īpašības vārdi, kas apraksta kāda raksturu, kurš izteikts darbībās, vārdos vai attieksmēs.

Nepārprotami mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem šo terminu lietot pārāk brīvi, tajā pat laikā ir daudzi cilvēki, kurus Bībele pašus par sevi raksturo kā „muļķus” vai „muļķīgus”. 

Vārda „muļķis” bībeliskais skaidrojums ir diezgan plašs un sniedzās pāri tīras muļķības un stulbības robežām, iekļaujot augstprātību, nekaunību, neķītrību un ļaunprātības galējās izpausmes.

Salamana Pamācībās vien lieto vārdus, kas attiecās uz „muļķis” vairāk nekā 80 reizes un nodrošina gandrīz vai izglītību un zināšanas par muļķa dabu un darbībām.

Patiesi, vienīgi muļķis gribētu būt muļķis!

Tā kā es kalpoju cilvēkiem skeptiskā pasaulē, man bieži ir bijis jāpatur prātā galvenais muļķa apraksts, kas divreiz minēts Psalmos “Muļķis saka savā sirdī, ‘Dieva nav.’” (14:1 & 53:1).

Jesajas grāmatā 32:6 mēs redzam, kā šī tēma tiek attīstīta “Jo zemisks cilvēks runā nelietību, un viņa sirds dzenas uz ļaunu; viņš dara negantību un runā melus pret To KUNGU...” (mans uzsvērums).

Tie, kuri izplata idejas, kuras ir pretējas Dieva esamībai, raksturam un darbībām, neizrāda pārāk izglītotu, objektīvu un brīvu no aizspriedumiem garīgu nodarbi. Drīzāk, kā Pāvils saka vēstulē Romiešiem pirmajā nodaļā, viņi apliecina, ka viņi  “apslāpē patiesību netaisnībā”, ir “tukši savās domās”, viņu “sirdis ir aptumšotas” un “saukdami sevi par gudriem, tie kļuvuši muļķi” (mans uzsvērums).

Citiem vārdiem sakot, kā bieži es minu savās lekcijās, cilvēces problēma ir nevis zināšanu trūkums, bet pretestība – nav tā, ka viņi nevarētu redzēt patiesību, bet gan, ka viņi negrib to redzēt.

Ko gan mēs varam iesākt ar šādiem cilvēkiem? Es atceros lielu niknumu no kristiešu puses 1988.gadā, kad Martins Skorsēze (Martin Scorsese) demonstrēja savu filmu „Jēzus pēdējā kārdināšana” (The Last Temptation Of Christ).

Un es arī skaidri atceros to, ka tieši tajos apgabalos, kur protesti bija visskaļākie, filma tika vislabāk apmeklēta. Tas bija tā, it kā mūsu vislabākie centieni vienkārši tika iznīcināti jau iedīglī. Iespējams būtu bijis labāk nedarīt neko!

Saņemot pagātnes mācību, domāju, kā man vajadzētu reaģēt uz daudz jaunāku fenomenu – Dena Brauna (Dan Brown) grāmatu „Da Vinči kods” (DaVinci Code) un filmu.

Viņa apsūdzības ir tik briesmīgas, ka tās kļūst smieklīgas, un man grūti iedomāties, ka cilvēki tam patiešām tic.

Vai man vajadzētu to padarīt par nozīmīgu notikumu un savās mācībās enerģiski mesties atklāt viņu maldus? Vai arī man vajadzētu vienkārši viņus ignorēt un cerēt, ka tāpat kā visas citas iedomas, tās galu galā izzudīs?   

Kamēr es apdomāju šo jautājumu, atcerējos tos divus pantus no Salamana Pamācībām. Es sajutu tajos to pašu saniknojumu, ko tajā brīdī pats izjutu. Es sapratu, ka ja es „atbildēšu muļķim” , piešķiršu šai muļķīgajai idejai vēl vairāk svara un nozīmības. Bet, ja “es neatbildēšu muļķim”, daudzus nevainīgus cilvēkus ietekmēs viņu mācības.

 
Kad ir darīšana ar „muļķiem”, nav vienkāršu risinājumu un, vienalga, kādu virzienu mēs izvēlamies, mums jādodas uz priekšu ar piesardzību.

Šī iemesla dēļ es nerakstu šo rakstu ar mērķi sniegt skaidru, galīgu atbildi uz šo dilemmu.

Drīzāk es vēlos uzsvērt svarīgākos punktus, kas varētu mums palīdzēt izvairīties no dažiem ļoti izplatītiem slazdiem:

Sargā savu sirdi! Iesaistīties neprātībās var būt ļoti vilinoši. Maldi, patiesības izgaismoti, var būt gandrīz komiski un šeit varētu rasties liela vēlēšanās parādīt, kā tas ir patiesībā.

Lai kā, mums jābūt uzmanīgiem, lai, ja mēs tā darām, netiekam ievilkti „apiešanas” vai „pretinieka noklusināšanas” spēlē ar visu mūsu lielisko loģikas vai pierādījumu pielietošanu.  

Kaut gan es ticu, ka reizēm piesaistīt cilvēku prātus šādā veidā ir nepieciešami, šeit ir patiesi draudi, neviļus pieņemt šīs neprātības sekas - Dieva varenības noliegšanu par labu cilvēka prātam- un šādi rīkojoties, zaudēt karā, kaut arī varam uzvarēt cīņā. Muļķībai pretēja ir gudrība – vispirms gudrība rodas, bīstoties Dieva. Tā ir pavēle, ka mēs attīstām gan sevī, gan savos pretiniekos godbijību pret mūsu Radītāju un Viņa atklāsmi.

Esi vienmēr gatavs. Slavenais pants Pētera 1.Vēstulē 3:15, “tēmas pants” aploģētiem, īstenībā ir vairāk vērsts uz „gatavību” nekā „atbildēšanu”.

Konteksts stingri māca, ka tas, kā mēs dzīvojam neticīgās pasaules priekšā, tam ir jāizraisa un tas izraisīs viņiem jautājumus. Tikai tad, tam, ko mēs sakām, ir vērtība.

Dažreiz es baidos, ka pārāk dedzīgie kristieši var izturēties veidos, kas ir neproduktīvi.

Jēzus bija pilns „žēlastības un patiesības”, kas ir nevainojams līdzsvars starp dzīvi un vārdu.

Uzticies Garam. Šis punkts ir daudzkārt svarīgāks par iepriekšējiem. Ar šo es vienkārši nedomāju, ka mēs uzticamies Viņam, ka Viņš mums dos pareizos vārdus attiecīgajā brīdī, kaut gan Viņš protams to dara un mums vajadzētu sevišķi lūgt Viņam to darīt.

 Taču galvenokārt es vēlētos uzsvērt, lai mēs atcerētos, ka “muļķa” garīgo aklumu un kurlumu mēs nepieveiksim ar saviem vārdiem, bet gan Svēto Garu, ja Viņš izvēlēsies rīkoties šādā veidā. Tas ir Gars, kas dara dzīvu, ne mēs, un mēs nedrīkstam nepareizi attiecināt uz sevi atbildību par pārliecināšanu un atgriešanu ticībai.

 Riskējot attiekties pret to pārāk vienkāršoti, man ir jāatgādina jums, ka visas cīņas pret nepatiesību un meliem būs ar mums no šī brīža līdz pat laika galam. Mums nevajadzētu pārāk aizrauties ar to. Ja tas ir pieņemami, dod atbildes. Ja nē, atturies. Bet visu laiku rādīsim pasaulei pastāvīgu dievbijīgu raksturu, kas veidojas no īstas gudrības un dievbijības. Un mēģināsim paši nevis muļķīgi skatīties uz sevi, bet gan uz to Kungu, lai Viņa darbi tiktu realizēti to cilvēku dzīvēs, kas ir mums apkārt.

 

Viņam kalpojot,

Stīvens P. Teklenbergs (Stephen P. Tecklenberg)

Prezidents / Izpilddirektors

Iepriekšējā numurā mēs sākām aplūkot dažas no brīnišķīgajām dāvanām, ko mēs kā Jēzus Kristus sekotāji esam saņēmuši. Šīs dāvanas mums ne tikai atgādina par priekšrocībām, kuras saņemam būdami Dieva bērni, bet arī par mīlestību un žēlsirdību, kas mīt Viņā, kas šīs dāvanas ir devis.

BET kopā ar šīm dāvanām mums arī tika iedota atbildība. „Atbildība? Kurš gan to vēlas!” Dzīve bez atbildības un pienākumiem būtu daudz vieglāka! Taču tā nav kārtība, kas ir pieņemta. Tiesības vienmēr iesaista arī pienākumus un otrādi. Savā ziņā pat Jēzum Kristum, kam bija un ir visa iespējamā vara un tiesības, arī bija savi „pienākumi” – darbi, ko Viņam bija piešķīris Viņa Tēvs. Viņa pienākums bija atklāt Tēvu pasaulei, kura Viņu atraidīja.

Vēl svarīgāk bija nojaukt grēku barjeru, lai Tēva sākotnējā iecere cilvēcei varētu tikt īstenota, t.i. sadraudzība ar Viņu pašu. Un Jēzus pienākuma realizēšana noveda pie ciešanām. Viņš pieredzēja grūtības (40 dienu gavēnis tuksneša karstumā un kārdinājumu pārvarēšana), briesmas (nonākot tik tuvu, ka dusmīgi jūdi bija gatavi Viņu nomētāt akmeņiem pēc sludināšanas sinagogā), fiziskas sāpes (romiešu karavīru sitieni ar rīkstēm un piesišana krustā), nāvi (nomirdams Golgāta starp diviem zagļiem). Viņš pat apzinājās, ka viņam būs jāpiedzīvo visbriesmīgākās ciešanas no visām- nomiršana par visas pasaules grēkiem. Neskatoties uz to, lai gan Jēzus jau iepriekš zināja, kas ar viņu notiks, paklausot Dieva gribai, Viņš neizvairījās no sava pienākuma īstenošanas.

Tagad ir pienākusi mūsu kārta pildīt savus pienākumus - „būt gluži kā Kristum”. Arī mums ir jāsludina par Dieva valstību noraidošajai pasaulei, kā arī paplašināt Tā Kunga valstību veidojot jaunus mācekļus, lai ko tas arī prasītu. Otrajā vēstulē Timotejam (2:1-2) Pāvils pārliecina Timoteju, atsaucoties vispirms uz viņa svētību un tikai tad uz pienākumiem: „Tad nu tu, mans bērns, topi spēcīgs žēlastībā, kas Kristū Jēzū, un, ko tu esi dzirdējis no manis, daudziem lieciniekiem klāt esot, to cel priekšā uzticīgiem cilvēkiem, kas būs noderīgi mācīt atkal citus.”

Atceries arī Kristus vārdus: „Jo Es esmu no debesīm nācis, lai darītu, nevis ko Es gribu, bet ko grib Tas, kas Mani sūtījis.”

Lielākā daļa no mums ir kristieši, jo reiz dzirdējām Dieva Vārdu tiekam sludinātu no cilvēkiem, kas pildīja savu pienākumu stāstot par Tā Kunga aicinājumu – ticēt un tikt glābtiem. Mēs atsaucāmies šim aicinājumam caur grēku nožēlu un ticību un kļuvām par mācekļiem, Kristus sekotājiem, un daļu no Viņa valstības. Taču vai tai nebūtu jābūt mūsu lūgšanai, mūsu mērķim dzīves laikā runāt Tā Kunga Vārdu, lai caur ticību un grēku nožēlu vēl daudzi citi kļūtu par Jēzus Kristus sekotājiem?

Īstenojot māceklības aicinājumu, t.i. būt vairāk un vairāk līdzīgiem Kristum, visnotaļ var sanākt sastapties ar daudzām grūtībām. Tomēr reāli paveicamais darbs nemaz nav tik grūts, kā pirmajā mirklī mums varētu šķist. Tas nav mūsu pienākums pievērst cilvēkus ticībai, taču mēs esam atbildīgi par to, lai iepazīstinātu cilvēkus ar glābjošo Dieva Vārdu, un pēc tam rūpēties par tiem, kurus Dievs velk pie Sevis. Patiesi grūto darbu veic Svētais Gars, kas vienīgais spēj pārliecināt cilvēkus par viņu grēkiem, kā arī mainīt viņu sirdis un prātus.

Vai tā nav brīnišķīga doma, apzināties, ka palīdzam paplašināt Dieva valstību uz Zemes? Kad mēs lūdzam par atmodu savā pilsētā, mēs ceram un ticam uz Kungu, kas to piepildītu. Un atmoda, Tā Kunga valstības paplašināšanās, notiks, kad mēs, Viņa bērni, paklausīsim Viņa gribai un pildīsim savus pienākumus -  stāstīsim Tā Kunga Vārdu un veidosim mācekļus, lai arī kur Viņš mūs vestu. Nav saņemšana bez došanas, nav pļaušana bez sēšanas. Tikpat patiesi ir arī otrādi. Mēs varam būt pārliecināti, ka pļausim, ja vien sēsim. Tā Kunga Vārds, ko sējam, nekad neatgriezīsies bez augļiem. Tas ir solījums, uz ko mēs varam paļauties.

Mēs esam aicināti, mēs esam izredzēti, mums ir dota jauna identitāte, mums ir dota vara un līdz ar to tiesības un dāvanas. Bet kāpēc? Lai mēs varētu lietot šīs dāvanas Dieva dotā pienākuma veikšanai. Būdami brīvi cilvēki suverēnās valstīs nav nekas un neviens, kas varētu mūs apturēt pildīt savu pienākumu, vien mūsu pašu nepaklausība, ja izvēlamies ignorēt Dieva aicinājumu. Tādēļ mums nebūs neviena attaisnojuma Tā Kunga priekšā, ja mēs izvēlēsimies nedarīt to, ko Viņš mums ir licis darīt.

Tādēļ īstenosim savu pienākumu – mūsu aicinājumu. Apņemsimies iet un izplatīt evaņģēliju, lai citi to varētu dzirdēt, ticēt tam un pieņemt Viņu – tā  kļūstot par jauniem mācekļiem, par daļu no Viņa miesas, draudzes un Dieva valstības. Un tā arī darīsim, lietojot visu varu un tiesības un dāvanas, ko Viņš mums ir devis, lai arī ko tas nemaksātu, pārliecībā, ka tas nesīs augļus mūžībā.

Vēstulē Kolosiešiem (1:9-12) ir atrodama skaista lūgšana un svētība, kas man daudz ir palīdzējusi  manās kristieša gaitās, un es vēlētos tajā dalīties šo pārdomu nobeigumā:

„Tāpēc arī mēs kopš tās dienas, kad esam par to dzirdējuši, pastāvīgi piesaucam Dievu savās lūgšanās, lai jūs, bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu, visā pilnībā izprastu Viņa gribu. Tad jūsu dzīve būs mūsu Kunga cienīga un Viņam viscaur patīkama, un jūs nesīsit augļus ar visāda veida labiem darbiem un pieaugsit Dieva atziņā. Bet Viņš Savā godības varenībā jūs bagātīgi apveltīs ar spēku būt izturīgiem un pacietīgiem, un jūs ar prieku pateiksities Tēvam, kas jūs darījis cienīgus dabūt savu tiesu pie svētajo mantojuma gaismā.” Lūgsim šo lūgšanu paši par sevi un par citiem Kristus miesas locekļiem, lai Dieva mērķis priekš Viņa ļaudīm aizvien vairāk būtu piepildīts.

Viņam kalpojot,

Daniels Popoijs (Daniel Popoi)

Direktoru padomes biedrs

Nevaru iedomāties, ka vispār kādreiz biju sapņojis, ka laulības dzīve var būt tik brīnišķīga. Dievs pārpārēm mani ir svētījis ar Solvitu, un es absolūti mīlu viņu un mūsu laulību. Nevaru iedomāties, ka kāds cits vīrs varētu būt laimīgāks par mani!

Protams, es melotu, ja teiktu, ka mums nav bijis savu pārbaudījumu. Ptiesībā, ja „medusmēnesis” tiek definēts kā stāvokļa raksturojums, tad mūsējais ilga tikai 48 stundas!

Kad divi cilvēki sāk dzīvot kopā, domstarpības un aizvainojumi dažreiz ir neizbēgami. Es pateicos Dievam, ka šie brīži ir stiprinājuši un padziļinājuši mūsu tuvību.

Tomēr daudziem rezultāts ir norobežošanās no attiecībām, partneru atsvešināšanās vienam no otra, un laulības sabrukšana. Par to liecina fakts, ka Savienotajās Valstīs ( un es pieņemu, ka tāda situācija ir arī citās valstīs) 50% laulību tiek šķirtas (saskaņā ar 2000.gada statistikas datiem, kas minēti www.divorcereform.org).

Es nešaubos, ka jebkuram, kurš lasa šo rakstu, ir bijušas sāpīgas cīņas laulības dzīvē vai nu pašam vai arī tuviem cilvēkiem. Tādēļ es vēlētos ar jums dalīties iespējams vienā no vissvarīgākajām mācībām, kuru mēs ar Solvitu esam apguvuši līdz šim un kura dod mums spēku turpināt un augt kopā.

Protams, esmu pārliecināts, ka daļa lasītāju smiesies par ideju, ka man ir kāds „noslēpums” veiksmīgai laulībai, ņemot vērā, ka mana personīgā pieredze nav pietiekami liela. Neskatoties uz to, tas, ar ko es vēlos dalīties, nav vienkārši mans atklājums, bet drīzāk Dieva Vārda princips.

Līdz ar to tas pārspēj vecumu un pieredzi. Pat, ja (nedot Dievs) mana personīgā pieredze, sludinot šo patiesību, būtu nestabila, tas nemainītu pašas patiesības būtību.

Kristiešu vidū bieži vien kā primārā tiek uzsvērta uzupurēšanās jeb „agape” mīlestība. Taču es domāju, ka reizēm mēs šo jēdzienu lietojam pārāk brīvi un nenovērtējam tā pilno nozīmi.

Pāvila vēstulē Filipiešiem 2:17, es redzu spēcīgu ietekmi no Pāvila paša pieredzes, kāda ir īsta „agape” mīlestība, kā viņš saka draudzei: “Bet, ja man arī jāizlej savas asinis, nesot jūsu ticības un kalpošanas upuri, tad es priecājos. Priecādamies kopā ar jums visiem.”

Pārsteidzošu līdzību Pāvils lieto par „būšanu kā upura traukam, kas tiek izliets”, ko daži cilvēki ir skaidrojuši, vienkārši attiecinot to uz viņa ieslodzījumu un iespējamo sodīšanu Romā.

Taču es personīgi tādam uzskatam nepiekrītu, tā kā šajā pašā grāmatā (1:25) Pāvils runā par atbrīvošanās gaidām.

Tāpat es arī neticu, ka Pāvila ieslodzījuma apstākļi, kas aprakstīti Apustuļu darbos 20:30-31, rāda tik drūmu ainu. Tā vietā, es domāju, viņš izsaka vispārēju apgalvojumu par savām dedzīgajām rūpēm un ziedošanos Filipiešu, kā arī kopumā Kristiešu draudzei.

Aplūkosim Pāvila norādi uz „dzēriena upurēšanu”. Ja mēs lasām Vecās Derības priekšrakstus par dažāda veida upuriem, tad no septiņiem sešos kaut kas tika saņemts atpakaļ, lai to baudītu pats priesteris vai pat ziedotājs.

Citiem vārdiem sakot, „ziedojums jeb upuris” ne vienmēr nozīmē pilnīgu zaudējumu, neko nesaņemot atpakaļ. Patiešām, „upurēšanās” tipiski nāk pirms dzīrēm. Tomēr „dzēriena upurēšanai” atšķirībā no gaļas un graudu upuriem,  nav doti nekādi paskaidrojumi, kā to sadalīt starp cilvēkiem, kas ir iesaistīti. Tie vienkārši ir jāizlej. Jāiztukšo.

Ļauj man Tev jautāt: ja tev būtu kauss kāda dzēriena (visbiežāk vīna), kas tikko ticis izliets uz zemes, vai tu domātu, ka tu kaut nedaudz vari no tā dabūt atpakaļ, lai to baudītu? Protams, nē! Upurētais dzēriens, vismaz šis izlietais kauss, ir zaudēts pavisam. Iesūcies altāra pelnos vai tam apkārt esošajos netīrumos, upurētais dzēriens (šajā nozīmē) ir pilnībā izšķiests. Pāvila vēstījums ir nepārprotams. Viņš ilustrē īstas, nesavtīgas mīlestības būtību: pilnīga sevis atdošana kāda cita labā, ko tu mīli – bez jebkādām gaidām par to kaut ko saņemt.

Un tas, mani draugi, ir veiksmīgas laulības noslēpums. Diemžēl, cilvēka raksturs liek mums doties laulībā dažādu savtīgu „nolūku” dēļ – laime, piepildījums, cieņa, nodrošinājums, drošība, seksuālā bauda utt. Cik daudz cilvēku man ir teikuši, ka viņi vēlas doties laulībā tāpēc, ka viņi domā, ka otra persona darīs viņus laimīgus? Vai tādā gadījumā ir kāds brīnums, ka pat kristiešu starpā šķiršanās procents ir tik augsts? Šādas gaidas iznīcinās laulību.

Lai kā, kad saskaramies ar ideju par īstu mīlestību, kas „izlej sevi kā dzeramo upuri” kāda cita labā, mēs domājam, vai tas pat ir saprātīgi. Pasaule mums vēsta, ka mums ir jāaizsargā mūsu pašvērtība un pašcieņa un jānodrošina savu interešu aizstāvība. Protams, ka šāda mīlestība pret kādu, it sevišķi, ja viņš nav tās vērts, ir absurds uzdevums. Patiešām, tā tas ir. Tas ir arī veltīgs uzdevums, jo dabiski egoistiski cilvēki nespēj būt patiesi un konsekventi pašaizliedzīgi.

Atbilde mums ir raudzīties uz Kristu, uz krustu, „izlejot” Savu dzīvību mūsu dēļ. Vai kāds no mums varētu teikt, ka ir Viņa mīlestības vērts? Lūk, šis ir patiess veiksmīgas laulības „noslēpums”: mēs „izlejam sevi” sava partnera labā, neatkarīgi no viņu veikuma, tāpēc, ka Kristus „Sevi izlēja” mūsu labā, neraugoties uz mūsu nopelniem. Es atzīstu, ka tas viss izklausās varbūt ļoti ideālistiski un ka to ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Lai kā, pats izšķirošākais solis, lai attīstītu šo mīlestību laulībā ir ļoti spēcīga vēlēšanās - izdarīt apzinātas izvēles – būt „iztukšotiem” mūsu laulātā drauga labā. Ja mēs tā rīkosimies, tad Dieva žēlastība būs pie mums, lai stiprinātu un atbalstītu mūs šim mērķim.

Un tā kā Viņa žēlastība ir izlieta šim mērķim, lai Viņš aizkavē pieaugošo laulību sairšanas gaitu, kas izraisa ciešanas ne tikai cilvēciskajā līmenī, bet arī spēlē svarīgu lomu Viņa reputācijas un to liecību aptraipīšanā, kuras Viņš rāda caur Savu draudzi.

 

Viņam kalpojot,

Stīvens P. Teklenbergs (Stephen P. Tecklenberg)

Prezidents / Izpilddirektors

1. Pēt. 3:15 mums māca: „Turiet Kungu Kristu svētu savās sirdīs, būdami arvien gatavi aizstāvēties pret ikvienu, kas vaicā par cerības pamatu jūsos”. Citiem vārdiem sakot, mums ir jābūt spējīgiem atbildēt katram, kas apstrīd mūsu ticības pamatprincipus, kas ir par pamatu mūsu cerībai tagad un mūžībā. Nav viegli izpildīt šādu rīkojumu, vai ne?

Nu, kā tad mums klājas? Vai jūs esat bijuši situācijā, kad kāds atklāti uzbrūk Bībeles pamatdoktrīnām un Svēto Rakstu nozīmīgumam, un jūs neatbildējāt, jo jutāties nesagatavots un iespējams nobijies? Ja tas ar tevi vēl nav noticis, tad visticamāk notiks, it īpaši, ja esi jaunietis vidusskolā vai augstskolā, kur skolotāji vai profesori bieži nekaunīgi uzbrūk kristīgajai ticībai un kristiešiem, kas to godā. To, ka esam tālu no sagatavotības atbildēt tiem, kas uzbrūk kristietības pamatprincipiem - daudzi no mums ir iemācījušies grūtākajā ceļā.

Mums māca „būt gataviem”. Bet kā? Šīs uzdevums bieži šķiet neiespējams. Daudziem no mums sajūta, ka neesam tam gatavi, nerodas no tā, ka nemaz neesam pazīstami ar pret kristietību lietotajiem argumentiem un labām atbildēm uz tiem. Vairumam ir bijusi saskarsme ar cilvēkiem un materiāliem (grāmatas, periodika, utt.), kas sniedz labas atbildes, tai skaitā arī zinātniskus pierādījumus, lai atspēkotu dažādos argumentus, kas izteikti pret kristīgo ticību.

Tomēr, tikt pārliecinātam ar faktiem un argumentiem, ko dod kristiešu apoloģēti, kas ir eksperti dažādās zinātņu nozarēs un izglītībā, ir viens, bet pavisam kas cits ir pārliecināt tos, kuri uzbrūk kristīgajai ticībai. Vai tad mēs nebaidāmies, ka, atspēkojot kāda uzbrukumus kristīgajai ticībai, mūsu oponents var celt gaismā jebkuru no daudzajiem zinātniskajiem vai tehniskajiem jautājumiem, lai turpinātu graut mūsu stāvokli sabiedrībā? Un mēs apzināmies, ka nespējam atcerēties, kur nu vēl apgūt daudzos būtiskos faktus un argumentus un pārliecinoši pasniegt tiem, kas kristīgo ticību uzskata par nezinātnisku, iracionālu un muļķīgu.

Tad ko mēs varam darīt, lai sagatavotu sevi un mūsu bērnus, lai spētu stāties pretī pašapzinīgām „autoritātēm” un viņu dažādajiem pret-kristiešu argumentiem?
Lai palīdzētu radīt stratēģiju šādu konfrontāciju atspēkošanai, vispirms apskatīsim veidus, kā Tas Kungs Jēzus atbildēja Viņa pretiniekiem. To darot, mēs lūkosimies pēc pamatprincipiem, ko varam piemērot mūsdienās, kaut mūsu oponenti un viņu argumenti ir stipri atšķirīgi no tiem, ar kuriem saskārās Tas Kungs. Kādus paņēmienus Viņš lietoja, lai atbalstītu savus argumentus?

Pirmkārt, cilvēka apgalvojumi ir nozīmīgāki, ja viņš savas izglītības dēļ ir atzīta autoritāte kādā jomā. Pat Jēzus ticamība tika atkārtoti apšaubīta šajā pašā jautājumā. Viņi apšauba Viņa autoritāti, jo Viņa „formālā” izglītība bija, vismaz ārēji, viņuprāt, mazvērtīga. Lai gan Jēzus varēja un dažkārt atsaucās uz mantoto autoritāti, Viņš izvēlējās lietot arī citus līdzekļus, lai atbalstītu savus apgalvojumus.
Piemēram, arguments ir spēcīgāks, ja var atsaukties uz apstiprinošiem plaši atzītiem un pieņemtiem faktiem dabā vai vēsturē. Jēzus bieži pastiprināja savus apgalvojumus paužot vienkāršus faktus, saistītus, piemēram, ar laika apstākļiem, lauksaimniecību, utt., kurus

Viņa oponenti nevarēja noliegt.
Kā arī savus argumentus var balstīt citējot nozīmīgus avotus, kurus atzinuši tie, ar kuriem mēs debatējam. Kā mēs turpinājumā redzēsim, Jēzus bieži izmantoja šādu taktiku.
Vēl viens pamatprincips, ko redzam tajā, kā Jēzus atbildēja saviem pretiniekiem, ir apkopots teicienā „labākā aizsardzība ir labs uzbrukums”. Gandrīz nemainīgi Jēzus izvairījās no situācijas, kad jāaizstāvas atbildot uz Viņa uzbrucēju uzdotajiem specifiskajiem jautājumiem. Tā vietā Viņš uzbrūk, pretī uzdodot saviem oponentiem pretjautājumu.

Katrā viedokļu apmaiņā persona, kas uzdod jautājumus, vienmēr noliek savu(s) oponentu(s) aizstāvības pozīcijā vairākos veidos. Pirmkārt, jautātājs var izvēlēties tēmu, un viņš bez šaubām izvēlēsies tādu, kuru viņš pārdomājis un kurā oponentam vajadzētu būt relatīvi sagatavotam. Otrkārt, jautātājs ieņem pārāku pozīciju, jo savā ziņā „pieprasa” respondentu atbildēt un ieņem „tiesneša” lomu pār doto atbildi. Un galu galā, jautājuma formulējums var jautājumu pavērst atbildētājam neizdevīgā virzienā.
Jautājumi, kurus Jēzus uzdeva saviem pretiniekiem parasti piespieda viņus pievērsties fundamentālākām tēmām nekā tās, kuras viņi bija iesākuši apstrīdot Viņu. Un savos jautājumos Jēzus bieži citēja avotus, par kuriem viņš zināja, ka viņa oponentiem būs jāpieņem kā autoritatīvus, galvenokārt Svētos Rakstus. Un, protams, Jēzus jau zināja, ka Viņa oponenti nespēs Viņam godīgi atbildēt, nesagraujot pašu uzbrukumu.

Tad kā mēs varam piemērot šos principus sākumā aprakstītajās situācijās, kurās mums mūsdienās var uzbrukt tie, kas izsmej kristīgo ticību un noliedz Svēto Rakstu nozīmīgumu?
Vissvarīgākās un visgrūtākās tēmas daudziem kristiešiem ir šodienas uzbrukumi, kas balstīti uz zinātniskajiem „faktiem”, kas atbalsta evolūciju, un tāpēc tiem vajadzētu noliegt Bībelisko pasaules redzējumu. Turpmākajos rakstos mēs izmantosim augstāk aprakstītos principus, lai mūsdienu kristietim radītu vienkāršu stratēģiju gadījumiem, kad viņš ir izaicināts aizstāvēt savu ticību šādos uzbrukumos.

„Bet turiet Kungu Kristu svētu savās sirdīs, būdami arvien gatavi aizstāvēties pret ikvienu, kas vaicā par ticības pamatu jūsos”. (1. Pēt. 3:15)

Iepriekšējā rakstā mēs sākām apskatīt problēmu, kā aizstāvēt kristīgo ticību pret uzbrukumiem, kas balstīti idejā, ka zinātniskie argumenti par labu evolūcijai neatbalsta biblisko uzskatu, ka Dievs ir visu lietu radītājs.

Mēs pētījām dažus no principiem, kas redzami tajā, kā Jēzus atbildēja saviem oponentiem. Lai piemērotu šos principus mums vajag: (1) pāriet (un palikt) uzbrukumā, uzdodot jautājumus mūsu oponentiem, (2) izvēlēties jautājumu, kas liek oponentam pievērsties fundamentāliem jautājumiem, nevis mazsvarīgām tēmām, un (3) mums jābūt gataviem citēt no avotiem, kurus oponentam būtu jāatzīst par autoratīviem.

Kā mēs piemērojam šos principus, sagatavojot mūsu aizstāvību pret zinātniskiem evolūcijas pierādījumiem? Mums (1) jāuzdod mūsu oponentam(-iem) jautājumu (2) par visfundamentālāko evolūcijas tēmu: dzīvības aizsākumu, un (3) jābūt sagatavotiem ar atzītiem ne-kristiešu zinātnieku citātiem šajā jautājumā.

Kāds var apšaubīt ne-kristiešu avotu citēšanas lietderīgumu. Mums jāatceras, ka Jēzus citēja no Svētajiem Rakstiem, jo Viņa oponenti pieņēma Veco Derību par patiesu. Bet, kad apustulis Pāvils Marsa kalnā (Apustuļu darbi 17) uzrunāja atēniešus, viņš necitēja no Svētajiem Rakstiem. Tā vietā viņš citēja kādu no grieķu dzejniekiem, lai parādītu, ka viņu pašu autoritātes atzīst, ka ir jābūt dievam, kas valda pār citiem dieviem, ko viņi pielūdza.

Tā kā tie, kas uzbrūk kristiešu ticībai, mūsdienās neatzīst Bībeli par autoratīvu, mums vajadzēs citēt arī no ne-kristiešu avotiem.
Attiecībā uz dzīvības aizsākumu, tiem, kas apgalvo, ka evolūcija padara Dievu kā radītāju nevajadzīgu, vajadzētu arī apgalvot, ka pirmā dzīvā šūna radās no vienkāršiem fermentiem vienkāršās ķīmiskās reakcijās. Patiesībā šis uzskats ir evolūcijas „Ahileja papēdis” divu iemeslu dēļ: pirmkārt, vienkāršais FAKTS, ka nav NEVIENA zinātniska pierādījuma, ka dzīvība jebkad būtu varējusi rasties no vienkāršiem fermentiem vienkāršās ķīmiskās reakcijās. Pēdējos gados daudzi, plaši atzīti ne-kristiešu zinātnieki ir bijuši spiesti atzīt šo pašu faktu.

Otrkārt, ir acīmredzams, ka evolūcija nekad nebūtu varējusi notikt, ja nebūtu bijusi pirmatnējā šūna, kas būtu varējusi attīstīties par ko sarežģītāku. Tāpēc, kristietis var un viņam vajadzētu – ļoti pamatoti – uzdot evolūcijas piekritējam vienu vai vairākus vienkāršus jautājumus par šo tēmu, jautājumus, kuru atbildes noliegs evolūciju tās pamatlīmenī.

Piemēram, šāds jautājums: „Vai jūs apzināties, ka nav pilnīgi nekādu pierādījumu, ka pirmā dzīvā šūna varēja rasties tikai no ķīmiskām reakcijām?” Un, „Ja jau nav nekādas iespējas izskaidrot pirmo šūnu, kā gan evolūcija vispār varēja notikt?” Jebkurš, kas godīgi atbildēs uz šiem jautājumiem, būs spiests atzīt, ka šī brīža zinātniskie pierādījumi pierāda, ka evolūcija ir neiespējama.

Tālāk kristietim ir jābūt gatavam citēt vienu vai divas ne-kristiešu autoritātes, kas atzinušas, ka pēc vairāk kā 50 gadu intensīviem pētījumiem, nav neviena pierādījuma, ka dzīva šūna nekādi nevarēja rasties tikai dabīgos procesos. Loģisks secinājums, protams, ir, ka visa dzīvība ir „pārdabiska”. Lūk, šādu citātu piemēri:

Dr. Klauss Dose, „Dzīvības izcelšanās; vairāk jautājumu nekā atbilžu,”
Interdisciplinary Science Reviews, 13. sējums, Nr.4 (1988), 348. lpp.
(Dr. Dose no Rietumvācijas ir vadoša autoritāte dzīvības izcelšanās pētījumos.)

„Eksperimenti par dzīvības izcelšanos vairāk kā 30 gadu garumā... ir noveduši pie problēmas milzīguma labākas izpratnes... nekā pie tās risinājuma. Šobrīd visas diskusijas par pamatteorijām un eksperimentiem šajā nozarē beidzas vai nu strupceļā vai zināšanu trūkuma atzīšanā.”

Fransiss Kriks, Dzīvība kā tāda: tās būtība un raksturs (Ņujorka: Saimons&Šusters, 1981) 88. lpp.
(Sers Fransiss Kriks ieguva Nobela balvu kā DNS struktūras līdzatklājējs.)

„...Godīgs, ar visām šobrīd mums pieejamām zināšanām bruņojies, cilvēks varētu apgalvot tikai, ka dzīvības aizsākums savā ziņā šķiet... gandrīz brīnums, cik daudz nosacījumiem būtu jāizpildās, lai tas notiktos.”
Vienu vai vairākus šādus apgalvojumus var iegaumēt un citēt. Tomēr, būtu daudz labāk, ja būtu pieejamas šo citātu kopijas, lai parādītu savam oponentam, ka plaši atzītas autoritātes ir atzinušas, ka nav zinātnisku pierādījumu, ka pirmatnējā dzīvā šūna būtu varējusi attīstīties vienkāršās ķīmiskās reakcijās. (Var sakopēt minētos citātus un turēt tos makā vai piezīmju grāmatiņā, lai varētu izmantot, kad ir tāda vajadzība.)

Tad, ja gribam šādā veidā aizstāvēt mūsu ticību, ka evolūcija ir nepatiesa un ka Dievs ir visa radītājs, kādu reakciju varam sagaidīt no mūsu ne-kristiešu oponenta? Mēs būtu naivi, domājot, ka katrs oponents tūlīt uz vietas mainīs savu skatījumu un mums piekritīs.
Tad, kāda veida atbildi(-es) mums būtu jāgaida un kā mums būtu viņiem jāatbild pretī? Šos jautājumus mēs apskatīsim nākošajā rakstā.

Pagājušajā reizē mēs apspriedām, kā atbildēt kritiķiem, kas apgalvo, ka evolūcija ir pierādīta un tāpēc tā izkonkurē radītāju Dievu. Lai uz to atbildētu, mēs ieteicām jautāt evolūcijas piekritējam: „Vai tu zini kādu pierādījumu, ka dzīvība varēja rasties tikai dabīgā veidā?”, un tad iespējams parādīt viņam ne-kristiešu citātus, kas atzīst, ka nav tādu pierādījumu.

Tieši šis dzīvības dabīgās izcelsmes pierādījumu trūkums ir evolūcijas „Ahileja papēdis”, mazais no publikas slēptais „biznesa noslēpums”. Kristietības aizstāvim ir jāpaliek uzbrukumā, turpinot prasīt evolūcijas piekritējam pierādījumus, kas atbalstītu viņa uzskatus. Galu galā, vai tad „pierādījumi” nav pamatā zinātniskajai metodei?

Tātad, ja esam uzsākuši šādu konfrontāciju, kāda veida atbildes mēs varētu sagaidīt un būt gatavi atbildēt?

Atskatoties uz Jēzus pieredzi, mēs novērojam, ka pārsteidzošā kārtā Viņa oponenti tika pārspēti ar Viņa uzskatiem. Daudzi palika dusmīgi un nostiprinājās savā opozīcijā un bieži vien atgriezās ar cita veida verbāliem uzbrukumiem. Daži atbildēja ar vairāk vai mazāk „pamatotiem” jautājumiem, pat atzīstot Viņa pamatnostājas korektumu, bet tad aizsākot sarunas par citām blakus tēmām. Daži citēja citas reliģiskas autoritātes, kas bija pretrunā ar Jēzus nostāju.

Bieži Jēzus oponenti pārgāja no reālu jautājumu risināšanas uz personīgu uzbrukumu. Daži centās pieķert Jēzus nostāju kādā sarežģītā politiskā vai kultūras tēmā, kas varētu tikt uzskatīta par „politiski nekorektu”, apmulsināt līdzgājējus un iespējams pat būt bīstama. Daži pat gāja tik tālu, ka uzbruka Jēzum personīgi, atsaucoties uz viņa oficiālās izglītības trūkumu un pat netieši norādot uz Viņa koncepcijas iespējamo amorālumu. Interesanti, ka Jēzus pretinieki reti deva tiešu atbildi uz Viņa uzdotajiem specifiskajiem jautājumiem, jo viņi zināja, ka godīga atbilde būtu pašiznīcinoša.

Noteikti mēs varam un mums vajag gatavoties šādām reakcijām un neļauties nemieram to dēļ. Drīzāk mums jāpatur oponentus aizsardzības pozīcijā, kā Jēzus darīja, turpinot viņiem uzdot dziļākus jautājumus.

Kā piemēru aplūkosim dažas vairāk vai mazāk „pamatotas” atbildes, kuras evolūcijas piekritēji bieži lieto, lai aizstāvētu savus uzskatus.

Viena no šīm atbildēm ir kategoriskais viedoklis, ka evolūcija ir novērota un „pierādīta” dažādos veidos.

Lai tiktu galā ar šo viedokli, ir svarīgi atcerēties, ka vārdam „evolūcija” ir vairāk kā viena nozīme. Tas tiek bieži lietots attiecībā uz nelielām izmaiņām vai variācijām sugās, kā, piemēram, dažādajiem suņiem, kas radīti selektīvi pārojot. Jā, tāda „evolūcija” acīm redzot notiek. Tomēr, „Evolūcija” tās plašākajā un tās klasiskajā nozīmē, (ievērojiet lielo „E”), „no-molekulas-par-cilvēku” ideja, nekad nav tikusi novērota un tāpēc acīm redzami nav bijusi pierādīta. Un mēs nedrīkstam atļaut evolūcijas piekritējiem sajaukt šīs abas nozīmes un radīt iespaidu, ka nelielās variācijas ir pamatots „pierādījums” milzīgajām pārmaiņām, kas nepieciešamas lai no vienas sugas kļūtu par otru, galu galā lai kļūtu „no-molekulas-par-cilvēku”.

Šajā gadījumā ieteikta atbilde būtu: „Visi piekrīt, ka selekcija var laika gaitā sugās radīt nelielas izmaiņas. Bet kā gan jūs varat pieņemt ideju par evolūciju no-molekulas-par-cilvēku, ja nav iespējams no molekulas tikt līdz pirmajai šūnai?”

Vēl viena evolūcijas piekritēju bieži lietota atbilde ir uzskats, ka pētījumi turpinās un kādu dienu tiks atklāts, kā vienkāršos ķīmiskos procesos var rasties šūna, lai gan šodien mēs nezinām, kā tas varēja notikt. Tiešām, zinātnieki mūsdienās sper lielus soļus dzīvo šūnu ķīmijas izpratnē. Bet notiekošo pētījumu rezultāti tikai atbalsta secinājumus, ka cerība uz dabīga dzīvības aizsākuma izskaidrojumu laika gaitā kļūst arvien mazāka un mazāka, nevis lielāka un lielāka. Balstoties uz šo tendenci, nav reālas cerības, ka vairāk pētījumu ko mainīs šajā situācijā. Drīzāk gan varam sagaidīt, ka vairāk pētījumu novedīs pie pretēja secinājuma: dzīvība ir pārdabiska.

Tātad mums savu oponentu būtu jāatstāj ar līdzīgu jautājumu, kā šis: „Vai jūs apzināties, jo vairāk pētījumu tiek izdarīts, jo vairāk sarežģītības dzīvās būtnēs atrod zinātnieki, tādējādi novedot viņus pie secinājuma, ka dzīvība nevarēja rasties tikai dabīgā ceļā?”
Godīgam oponentam uz šiem jautājumiem nebūs atbildes.

Nākošajā rakstā mēs apskatīsim dažus no personīgajiem uzbrukumiem, kurus kristietis var sagaidīt un piedzīvot, kad viņš „aizstāvas (dod atbildi) pret ikvienu, kas vaicā par ticības pamatu jūsos”. (1. Pēt. 3:15).